Publikācijas

“Augsti profesionālā darba standarti.” (IFLR1000, 2017)

05.04.2019

Laura Skromule: Par neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju

2019.gada 2.aprīlī žurnālā iFinanses tika publicēts PRIMUS DERLING vecākās juristes Lauras Skromules raksts par neizmantotā atvaļinājuma kompensācija darba attiecību izbeigšanas gadījumā. iFinanses žurnāls aptver tēmas par nodokļiem, grāmatvedību un finanšu vadību, kas ik dienu sniedz aktuālo informāciju par izmaiņām normatīvajos aktos, kā arī praktiskus skaidrojumus to piemērošanā.

2019. gada 6. februārī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments (Senāts) ir pieņēmis spriedumu lietā Nr. SKC-340/2019, kurā tiesa vērtēja Darba likuma 149.panta normas un līdzšinējās judikatūras piemērošanu attiecībā uz laika periodu, par kuru ir aprēķināma neizmantotā atvaļinājuma kompensācija darba attiecību izbeigšanas gadījumā.

Lietas būtība

Darbinieks darba devējam uzteica darba līgumu. Pēc darba attiecību izbeigšanas darbinieks tiesā cēla prasību, kas sastāvēja no vairākiem prasījumiem, tostarp darbinieks lūdza tiesu no darba devēja piedzīt par labu darbiniekam kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu par diviem gadiem – par laika periodu no 2014. gada 1. decembra līdz 2015.gada 1.decembrim un laika periodu no 2016.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 1.janvārim, kopumā par astoņām neizmantotā atvaļinājuma nedēļām.

Apelācijas instances tiesa daļēji apmierināja darbinieka prasību par kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu, nosakot, ka kompensācija piedzenama par sešām kalendārām nedēļām, nevis par astoņām kalendārām nedēļām.

Apelācijas instances tiesas spriedums tika pamatots ar Darba likuma 149.panta trešo un piekto daļu tādā redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014.gada 31.decembrim, kā arī šo normu līdzšinējo interpretāciju Senāta judikatūrā.

Darba likums piedzīvo izmaiņas

Darba likuma 149.panta piektā daļa redakcijā līdz 2014.gada 31.decembrim paredzēja, ka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā ir pieļaujama tikai izņēmuma gadījumā – ja tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.
Savukārt Darba likuma 149.panta trešā daļa paredz, ka situācijās, kad izņēmuma gadījumos ar darbinieka rakstveida piekrišanu ir nepieciešams atvaļinājumu pārcelt uz nākamo gadu, šādi var pārcelt tikai daļu no atvaļinājuma (ne vairāk kā divas kalendārās nedēļas), un šo atvaļinājuma daļu pieļaujams pārcelt tikai uz vienu gadu.

Apelācijas instances tiesa analizēja arī iepriekšējo Senāta praksi minēto tiesību normu piemērošanā. Apelācijas instances tiesa norādīja, ka Senāts iepriekš 2010. gada 10. novembra spriedumā lietā SKC-667 ir atzinis, ka, kopsakarā tulkojot Darba likuma 149.panta trešo daļu ar 149.panta piekto daļu, kas paredz neizmantotā atvaļinājuma kompensēšanu naudā darba attiecību izbeigšanas gadījumā, secināms, ka darbinieka tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu ir nesaraujami saistītas ar tiesībām saņemt neizmantoto atvaļinājumu.

Senāts iepriekš bija norādījis, ka no Darba likuma 149.panta trešās daļas izrietēja, ka laika posms, par kuru darbinieks ir tiesīgs prasīt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, ir ne vairāk kā sešas nedēļas, ievērojot to, ka atvaļinājuma daļu (ne vairāk kā divas nedēļas) var pārcelt tikai uz vienu gadu, kas nozīmē, ka darba attiecību izbeigšanās gadījumā darbinieks varēja pieprasīt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu pēdējā darba gadā un par iepriekšējā darba gadā neizmantotām divām atvaļinājuma nedēļām.

Līdz ar to judikatūrā tika nostiprināta atziņa, ka brīdī, kad zūd darbinieka tiesības uz atvaļinājuma izmantošanu (ņemot vērā Darba likuma 149.panta trešajā daļā ietverto nosacījumu, kas pieļauj iepriekšējā darba periodā neizmantotā atvaļinājuma daļu pārcelt tikai uz vienu gadu), zūd arī tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu, kas pārsniedz 6 nedēļas.

Tomēr pēc šī sprieduma spēkā stāšanās Darba likumā tika veikti grozījumi attiecībā uz periodu, par kuru darbiniekam ir tiesības saņemt kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā. Ar šo grozījumu spēkā stāšanos 2015.gada 1.janvārī Darba likuma 149.panta piektā daļa tika papildināta, paredzot, ka darba attiecībām izbeidzoties, darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Ar šiem grozījumiem Darba likumā tika skaidri un nepārprotami noteikts, ka periodam, par kuru maksājama kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, nav piemērojami nekādi laika limiti.

Ar šo Darba likuma grozījumu spēkā stāšanos būtiski tika mainīts tiesību normu saturs, kas paredzēja pilnīgi pretēju kārtību iepriekš judukatūrā nostirpinātajam viedoklim par laika periodu, par kuru darbinieks ir tiesīgs saņemt šo kompensāciju. Līdz ar šo grozījumu spēkā stāšanos faktiski zuda arī pamats līdzšinējās judikatūras piemērošanai.

Pēc darbinieka kasācijas sūdzības izskatīšanas Senāts atcēla apelācijas instances spriedumu daļā, ar kuru noraidīta prasība par kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu.

Tiesas spriedums

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa šajā lietā ir atsaukusies uz judikatūru Darba likuma 149.panta trešās daļas un piektās daļas iztulkošanā, kurā analizētas šīs tiesību normas tādā redakcijā, kādā tās bija spēkā līdz 2015.gada 1.janvārim, taču vairs nebija spēkā izskatāmajā lietā esošo apstākļu rašanās brīdī.

Līdz ar to šajā lietā apelācijas instances tiesa nav piemērojusi to likuma normu, kas attiecībā uz konkrētajiem lietas apstākļiem bija jāpiemēro, un tā rezultātā taisījusi spriedumu, to pamatojot ar vairs spēkā neesošu tiesību normu, kā arī judikatūru saistībā ar šo tiesību normu iztulkošanu. Tā rezultātā apelācijas instances tiesa nepareizi noteica laika periodu, par kuru darbiniekam pienācās kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu, piedzenot no atbildētāja kompensāciju par sešām neizmantotā atvaļinājuma nedēļām, nevis par astoņām atvaļinājuma nedēļām, kā to lūdza prasītājs.
Tāpat Senāts norādīja, ka likumdevējs ar Darba likuma 149.panta piektās daļas grozījumiem, kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī, ir skaidri noteicis, ka atlīdzība izmaksājama par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un šis regulējums nepieļauj no likuma atšķirīgu iztulkojumu, līdz ar to tiesai nebija pamata piemērot judikatūru, kura, stājoties spēkā jaunajam regulējumam, savu nozīmi bija zaudējusi.

Papildus arī Senāts norādījis uz tiesas pienākumu izspriest civillietas saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem, kā to paredz Civilprocesa likuma 5.panta pirmā daļa, norādot, ka judikatūra ir tikai palīglīdzeklis, ko izmantot tiesību normu iztulkošanā.

Secinājumi

Aprakstītajā Senāta spriedumā ir vēlreiz uzsvērts, ka Darba likuma piemērošanā īpaša uzmanība ir jāpievērš tiesību normām, kas ir spēkā attiecīgā notikuma rašanās brīdī. Nav piemērojama judikatūra, kas veidota attiecībā uz Darba likuma normām tādā redakcijā, kas vairs nav spēkā.
Pēc Darba likuma 149.panta piektajā daļā veikto grozījumu spēkā stāšanās ir būtiski mainījies tiesību normu saturs, kas nosaka laika periodu, par kuru aprēķināma neizmantotā atvaļinājuma kompensācija. Līdz ar to kopš 2015.gada 1.janvāra Senāta 2010.gada 10.novembra spriedumā lietā SKC-667 ietvertā Darba likuma 149.panta trešās un piektās daļas interpretācija, attiecībā uz periodu, par kuru aprēķināma neizmantotā atvaļinājuma kompensācija, ir zaudējusi nozīmi un nav piemērojama, jo veikta attiecībā uz tiesību normām, kas šobrīd paredz pilnīgi pretēju kārtību.
Darba likuma 149.panta piektā daļa šobrīd spēkā esošajā redakcijā paredz, ka darbiniekam ir tiesības uz neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju par visu periodu, kurā darbinieks nav bijis atvaļinājumā, neatkarīgi no laika perioda, par kuru darbiniekam ir uzkrājies neizmantotais atvaļinājums – tas var būt arī divu vai vēl vairāku gadu periods. Šis periods nav sasaistāms ar Darba likumā ierobežoto viena gada termiņu, kura ietvaros ir iespējams pārcelt un izmantot iepriekšējā darba periodā neizmantoto atvaļinājumu. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka darbiniekam tiesības uz šādu kompensāciju rodas tikai darba attiecību izbeigšanas brīdī.

Kontakti

Igaunija

Liivalaia 45, 10145 Tallinn
Kaluri 2, 51004 Tartu

Latvija

Sporta iela 11, LV-1013, Rīga

Lietuva

Konstitucijos pr. 7,
LT-09308, Viļņa

Pierakstīties jaunumiem

This site is protected by reCAPTCHA and the Google Privacy Policy and Terms of Service apply.