Publikācijas

“Augsti profesionālā darba standarti.” (IFLR1000, 2017)

09.03.2020

Netaisnprātīga prasība par kopīpašuma izbeigšanu

Tēze – Civillikuma 1.pantā* ietvertais labas ticības princips kā tiesību normu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs ir ņemams vērā kopīpašuma izbeigšanas lietās.

Pēdējos gados samilzušais nekustamā īpašuma kā kopīpašuma izbeigšanas problēmjautājums šķiet sasniedzis savu kulmināciju un uzsācis ceļu uz tā atrisināšanu labas ticības un taisnības gaisotnē,” situāciju Dienas biznesam skaidro Kristīne Gaigule-Šāvēja, PRIMUS DERLING partnere, un Ieva Šakare, PRIMUS DERLING juriste.

Jau vairākkārtīgi gan mēdijos, gan tiesību aizsardzības iestādēs tika vērsušies cietušie, kas norādīja uz labi organizētu un profesionālu darboņu veiktām, juridiski it kā korektām darbībām, kuru rezultātā cilvēki tiek izspiesti no viņu dzimtas mājām, vai paredz šādu situācijas iestāšanos.

Arī juristu aprindās šī tēma bija īpaši aktualizējusies, apzinoties cik lielu ēnu šāda situācija met uz tiesu sistēmu vispār.

Kopīpašums ir pastāvējis un pastāvēs vienmēr, līdz ar to vienmēr aktuāls būs arī kopīpašuma izbeigšanas jautājums. Kopīpašuma tiesība ir īpašuma tiesības, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās.

Kopīpašums izveidojas  mantošanas rezultātā, vai laulības šķiršanas gadījumā, kad starp laulātajiem ir pastāvējušas likumiskās laulāto attiecības vai līgumiskās laulāto mantiskās attiecības, nosakot visas mantas kopību. Kopīpašums var tikt nodibināts arī tiesiska darījuma rezultātā īpašniekam atsavinot domājamo daļu sava īpašuma.

No savstarpējo attiecību viedokļa katra kopīpašnieka tiesiskā vara pār lietu uzskatāma par aprobežotu visā tās apjomā, līdz ar to, lai izslēgtu kopīpašuma tiesību kā aprobežojumu, kopīpašniekam paredzētas sevišķas tiesības – prasīt kopīpašuma dalīšanu. Nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā. Nekustamā īpašuma kopīpašnieka tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadalīšanu saskaņā ar Civillikuma 1075.pantu, ir kopīpašnieka lietu tiesība un to nevar aizkavēt cits kopīpašnieks (sk. Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 12.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-15/2011 (C20216406).

Par Civillikuma 1.panta piemērošanu gadījumos, kad kāds no kopīpašniekiem prasa kopīpašuma izbeigšanu, Augstākās tiesas Senāts 2009.gada 25.februāra spriedumā lietā Nr. SKC-54/2009 (C28210405) norādījis – rīcību, ceļot prasību par kopīpašuma sadali atbilstoši vienam no Civillikuma 1075.pantā paredzētajiem sadales veidiem, nevar atzīt par pretēju labai ticībai.

Savukārt, 2019.gada 17.decembrī Augstākās tiesas Senāts paplašinātā sastāvā, izskatot kasācijas sūdzību lietā Nr.C04169414, savā spriedumā ir atzinis, ka, labas ticības principa izslēgšana un automātiska nepiemērošana kopīpašuma dalīšanas lietās, ir nepareiza.

Nedaudz par lietas faktiskajiem apstākļiem. Prasītājs, juridiskā persona, uz maiņas līguma pamata iegūst īpašumā kopīpašuma domājamās daļas, līdz ar to kopīpašnieki nevar izmantot savas pirmpirkuma tiesības. Pārējie  6 kopīpašnieki īpašumu ir ieguvuši mantošanas ceļā  un šis īpašums ir vienīgā viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Jaunais kopīpašnieks uz vēl viena maiņas līguma pamata samazina sev īpašumā esošo domājamo daļu skaitu un piesaista jaunu kopīpašnieku. Pēc tam prasītājs ieķīlā sev piederošo 1/90 daļu kopīpašuma, kas reāli atbilst 5 m2 ēkas, ar prasītāju saistītai personai un apgrūtina savu daļu ar hipotēku, kas pieckārtīgi pārsniedz visa kopīpašuma kadastrālo vērtību. Atbildētāji piedāvā prasītājam noslēgt kopīpašuma lietošanas kārtības līgumu vai sadales variantu atbilstoši Valsts zemes dienesta atzinumam par dzīvojamās mājas sadalīšanu dzīvokļu īpašumos. Prasītājs piedāvājumu noraida un nepiedāvā savu lietošanas kārtības vai sadales variantu, neiesaistās ar kopīpašumu saistīto jautājumu risināšanā. Prasītājs ceļ tiesā prasību par kopīpašuma izbeigšanu.

Saskaņā ar Civillikuma 1075.panta noteikumiem, tiesa, raugoties pēc dalāmā īpašuma īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu 1) piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, tas ir, sadala kopīpašumu atsevišķos nekustamos īpašumos, vai 2) atdod visu lietu vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai 3) noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī 4) izšķir jautājumu ar lozi (ar izlozi), it īpaši tad, kad jāizšķir, kuram no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu un kurš no viņiem apmierināms ar naudu.

Konkrētajā lietā, ņemot vērā to, ka neviens no kopīpašniekiem nebija gatavs paturēt visu kopīpašumu sev izmaksājot pārējiem kopīpašniekiem viņu daļu naudā, kā arī to, ka nebija pārliecības par pušu spēju un gribu izpirkt otras puses kopīpašuma daļu, atkrita jautājums par strīdus izšķiršanu ar lozi. Savukārt zemesgabala kopējā platība  un uz tā esošie ēku īpašumi nepieļāva zemes reālu sadali. Līdz ar to, ņemot vērā uz īpašumu reģistrēto hipotēku, vienīgais iespējamais kopīpašuma izbeigšanas veids bija kopīpašuma pārdošana izsolē, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā proporcionāli katram piederošās domājamās daļas apmēram un ievērojot hipotekārā kreditora intereses. Tieši šādi izskatot apelācijas sūdzību lietā 2018.gada februārī nosprieda Rīgas apgabaltiesa.

Tiesība prasīt dalīt kopīpašumu ir viena no likumā paredzētajām kopīpašnieka tiesībām. Nevar liegt personai subjektīvo tiesību izlietošanu, ja tā savas tiesības izlieto labā ticībā. Prasības celšanu tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai. Turpretī, ja civiltiesību subjekts šo tiesību izlieto netaisnprātīgi, viņš nebauda tiesisku aizsardzību.

Izskatot atbildētāju iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts norādīja, ka līdzīgā lietā SKC-54/2009 2009.gada 25.februāra spriedumā atziņu par Civillikuma 1.panta nepiemērošanu, Senāts formulēja citādos apstākļos, proti, kad netika nodibināti apstākļi, kas liecinātu par kopīpašnieka uz neattaisnojamu mērķu sasniegšanu vērstu rīcību, un neatklājot, kā tieši netaisnprātīgā rīcība izpaudusies.

Turpretī izskatāmajā lietā, apelācijas instances tiesai bija pienākums pārliecināties, vai, iegūstot kopīpašuma domājamās daļas, prasītāja mērķis bija kopīgi lietot un apsaimniekot kopīpašumu, nevis peļņas nolūkā to izbeigt, izstumjot no kopīpašuma pārējos kopīpašniekus, respektīvi, vai likumā paredzēto tiesību prasīt kopīpašuma dalīšanu prasītājs izlieto taisnprātīgi, respektējot pārējo kopīpašnieku pamatotās intereses.

Senāts uzsver, ka labās ticības princips no likuma piemērošanas viedokļa ir svarīgs korektīvs gadījumos, kad likuma formāla piemērošana novestu pie kļūmīgām situācijām no taisnības un vispārības interešu viedokļa, un norāda, ka izšķiroša nozīme ir pušu rīcības motīviem un patiesajiem iemesliem.

No minētā sprieduma skaidri nolasāms vēstījums, ka izskatot kopīpašuma dalīšanas prasību, turpmāk, nosakot piemērotāko dalīšanas veidu, papildus izvērtējami arī prasītāja motīvi kopīpašumu iegādājoties un tā atsaucība iesaistoties kopīpašuma risināmos jautājumos pirms vēršanās tiesā.

Senāts uzskatīja, ka kopīpašniekam, ja tas nevēlas palikt kopīpašumā, nav šķēršļu panākt savu interešu aizsardzību, respektējot citu personu – pārējo kopīpašnieku- tiesiskās intereses, kā to pieprasa Civillikuma 1.pants. Piemēram, prasītājam nebija šķēršļu no kopīpašuma izstāties, savu domājamo daļu atsavinot, ko apstiprina lietā esošie atsavināšanas darījumi, vai akceptējot pārējo kopīpašnieku priekšlikumu, sadalīt nekustamo īpašumu atsevišķos dzīvokļa īpašumos.

Minētais spriedums satur vēl kādu atziņu, kas iespējams, novedīs pat pie grozījumiem Civillikumā. Senāts norādīja, ka, kaut arī Civillikuma 1075.pants sadali dzīvokļu īpašumos neparedz  kā vienu no iespējamiem kopīpašuma izbeigšanas veidiem un, kā atzīts judikatūrā, šādā kārtībā veikta daudzdzīvokļu mājas sadale dzīvokļu īpašumos nav kopīpašuma sadale Civillikuma 1074. un 1075.panta izpratnē, tomēr nevar noliegt, ka, sadalot nekustamo īpašumu dzīvokļa īpašumos, kopīpašums tā klasiskajā – Civillikuma 1067.panta –  izpratnē beidz pastāvēt.

Minētais spriedums tieši šādā kontekstā ir norezonējis arī Saeimā. Neskatoties uz to, ka jautājums par kopīpašuma izbeigšanas tiesvedībām un normatīvo aktu atbilstību jau tika skatīts Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijā 2019.gada 26.novembrī un rezultātā, tā arī neidentificēja nepilnības tiesiskajā regulējumā, tad pēc 2019.gada 17.decembra sprieduma taisīšanas Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisija 4.februārī aicināja Tieslietu ministriju izveidot ekspertu darba grupu, lai risinātu jautājumu par kopīpašuma izbeigšanas tiesisko regulējumu. Saeimas apakškomisija atbalstīja Tieslietu ministrijas ierosināto termiņu- trīs mēnešus-, kurā ekspertu darba grupa varētu nākt klajā ar konkrētu redzējumu par iespējamajiem regulējuma uzlabojumiem, arī gadījumos, ja kopīpašums ir daudzdzīvokļu māja, paredzot iespēju to sadalīt dzīvokļu īpašumos un tādejādi kopīpašumu izbeigt.

Šāds normatīvais regulējums varētu pavērt iespēju daudziem denacionalizēto daudzdzīvokļu māju kopīpašniekiem sakārtot situāciju īpašumā un panākt godīgāku dažādu ar  kopīpašuma uzturēšanu un tā izmaksām saistītu situāciju risinājumu. Piemēram, attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu.  Katram  kopīpašniekam apmaksājamais nekustamā īpašuma nodokļa apmērs tiek noteikts proporcionāli domājamo daļu skaitam un atbilstoši visa kopīpašuma kadastrālajai vērtībai, savukārt, kadastrālo vērtību īpašumam nosaka vairāki faktori, tai skaitā, telpu lietošanas veids  – dzīvošanai vai komercdarbībai. Tātad, kopīpašnieka maksājamais nekustamā īpašuma nodokļa apmērs vistiešākajā veidā ir atkarīgs no tā, cik no ēkas platības aizņem telpas ar lietošanas veidu, kas palielina tā kadastrālo vērtību. Savukārt, ja šis pats kopīpašums tiek sadalīts dzīvokļu īpašumos, tad  īpašumā esošā dzīvokļa īpašuma kadastrālo vērtību neietekmē  ēkas citos stāvos esošo telpu lietošanas veids (restorāns, biroji).
Daudzdzīvokļu nama kā kopīpašuma sadale dzīvokļu īpašumos atbrīvotu kopīpašniekus no pienākuma piedāvāt pirmpirkuma tiesības pārējiem kopīpašniekiem un novērstu iespējamos riskus, kas saistīti ar izpirkuma tiesību realizēšanu vēl gada laikā pēc darījuma reģistrācijas zemesgrāmatā, kā arī sakārtotu situāciju, kad vienā kopīpašumā pastāv paralēli dažādas domājamo daļu noteikšanas sistēmas, kas noved pie neprecizitātēm un neatbilstībām nosakot ar kopīpašumu saistīto izdevumu un citu apgrūtinājumu slogu.

Šobrīd juristiem pastāv dažādi viedokļi – vai jau esošais normatīvais regulējums, izmantojot atbilstošas tulkošanas metodes, dod tiesības izbeigt kopīpašumu daudzdzīvokļu māju sadalot dzīvokļu īpašumos un nepieciešams šo iespēju tikai nostiprināt tiesu praksē, vai tomēr nepieciešami grozījumi likumā, kas skaidri noteiktu jaunu veidu kopīpašuma izbeigšanai. Neatkarīgi no tā, kāds tieši risinājums tiks rasts, svarīgākais ir tas, ka tiesa ir skaidri pateikusi, ka nebūs būt Latvijā tiesību formālismam un ļaunticīgai tiesību izlietošanai.

Iespējams savu piepildījumu un reālu pielietojumu iegūs Civilprocesa likumā nostiprinātās tiesu varai dotās tiesības, saskatot lietā iespējamu likuma pārkāpumu, vērsties ar blakus lēmumu attiecīgā iestādē, piemēram Valsts ieņēmumu dienestā, prokuratūrā. Neskatoties uz to, ka šādas tiesības tiesai likumā ir noteiktas jau sen, daudzi praktizējoši juristi ir saskārušies ar situācijām, kad pretējā puse savas tiesības pamato ar dokumentiem vai citiem pierādījumiem, kas jau pirmšķietami norāda uz kāda cita likuma normu pārkāpumu, vai lietā tiek sniegti paskaidrojumi, kas norāda uz iespējamu nelikumību, bet, kas tieši uz konkrēto lietu neattiecas un paliek bez vērtēšanas un attiecīgi bez tiesisku seku iestāšanās, tādā veidā pieļaujot tiesisko nihilismu pat tiesas priekšā.

2019.gada 17.decembrī izskatot lietu papildus pamatspriedumam Senāts pieņēma blakus lēmumu. Senāts ar savu blakus lēmumu informē LR Prokuratūru par lietā iesaistīto personu rīcības iespējamo neatbilstību likumam un Latvijas Zvērinātu advokātu padomi – par zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu rīcības neatbilstību Latvijas Zvērinātu advokātu ētikas kodeksam.

*Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības.