Publikācijas

“Augsti profesionālā darba standarti.” (IFLR1000, 2017)

28.06.2019

Praktiskās problēmas saistībā ar patiesajiem labuma guvējiem

2019.gada 26.jūnijā iTiesības publicēts PRIMUS DERLING partneres Zanes Eglītes-Fogeles un juristes Alises Veides raksts par praktiskām problēmām saistībā ar patiesā labuma guvēju identifikāciju, atbildība par neziņošanu un nepatiesas informācijas sniegšanu.

Lai gan grozījumi normatīvajos aktos, kuros ikvienai Uzņēmumu reģistrā ierakstītai juridiskai personai noteikts pienākums atklāt tās patiesos labuma guvējus, stājās spēkā jau 2017.gada nogalē, joprojām ir samērā daudz uzņēmumu, kas to nav izdarījuši vai izdarījuši tikai formāli, nevērtējot patiesā labuma guvēja definīciju un veikto kontroli pēc būtības.

Ņemot vērā samērā zemo aktivitāti, kā arī Eiropas Padomes naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas novēršanas pasākumu novērtēšanas ekspertu komitejas jeb Moneyval pēdējo ziņojumu un tajā konstatētās nepilnības, šobrīd Saeimā trešajam lasījumam virzīts likumprojekts, ar kuru plānots grozīt Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu, tādējādi atkal būtiski ietekmējot gan uzņēmēju, gan citu likuma subjektu (tostarp kredītiestāžu, finanšu iestāžu, nodokļu konsultantu, grāmatvežu, revidentu, notāru, advokātu u.c.) ikdienu saistībā ar patieso labuma guvēju reģistrāciju.

Praksē novērojams, ka nereti iemesls informācijas nesniegšanai ir nepietiekamā izpratne, kā pareizi identificēt patieso labuma guvēju. Lai gan informācijas nesniegšanai vai nepatiesas informācijas sniegšanai iespējamas ļoti bargas sekas, t.i., sākot no problēmām sadarbībā ar kredītiestādēm, zvērinātiem notāriem u.c., līdz pat sabiedrības darbības izbeigšanai un kriminālatbildībai par nepatiesas informācijas sniegšanu, uzņēmēji ziņošanas pienākumu uztver pārāk vieglprātīgi un tikai formāli izpilda likuma prasības.

Ar šo rakstu vēlamies norādīt tipiskās kļūdas, ko pieļauj uzņēmēji, ziņojot par patieso labuma guvēju, un aplūkot atbildību, kas var iestāties par ziņošanas pienākuma neizpildi vai apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu.

Kas ir patiesais labuma guvējs?

Atbilstoši likuma 1.panta 5.punktā ietvertajai definīcijai patiesais labuma guvējs ir fiziskā persona:

  • kam tiešas vai netiešas līdzdalības veidā pieder vairāk nekā 25% no juridiskās personas kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām, vai
  • kas tiešā vai netiešā veidā kontrolē juridisko personu.

Viena no izplatītākajām kļūdām, ko pieļauj juridiskās personas, identificējot patieso labuma guvēju, ir koncentrēšanās tikai uz pirmo patiesā labuma guvēja definīcijas punktu jeb līdzdalību. Proti, konstatējot, ka nevienam no dalībniekiem nepieder vairāk par 25% no juridiskās personas kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām, automātiski tiek pieņemts un ziņots Uzņēmumu reģistram (UR), ka patieso labuma guvēju nav iespējams noskaidrot.

Tomēr jāņem vērā, ka atbilstoši likumā noteiktajai definīcijai patiesais labuma guvējs ir ne tikai fiziskā persona, kam tiešas vai netiešas līdzdalības veidā pieder juridiskās personas kapitāldaļas, bet arī persona, kas to tiešā vai netiešā veidā kontrolē. Turklāt, kā norādījusi arī Finanšu darījumu darba grupa, ir īpaši svarīgi identificēt tieši personu, kas patiesi kontrolē juridisko personu, neesot tās īpašnieks, jo joprojām tiek veidotas sarežģītas uzņēmumu struktūras un izmantotas trešās personas jeb “nominālīpašnieki”, lai slēptu uzņēmumu faktiskos īpašniekus un patiesos labuma guvējus.

Arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr.684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK 12.apsvērumā skaidrots, ka ar akciju turējuma vai īpašumtiesību daļas konkrētu procentuālo attiecību netiek automātiski noskaidrots faktiskais īpašnieks, tādēļ tam vajadzētu būt tikai vienam no pierādījuma faktoriem, kas jāņem vērā.

Līdz ar to katrā gadījumā, identificējot juridiskās personas patieso labuma guvēju, jāvērtē ne tikai līdzdalības aspekts, bet arī tas, vai kāda persona neīsteno kontroli pār juridisko personu citā veidā. Šādu kontroli var īstenot ar dažādiem līdzekļiem, piemēram, ar savstarpēji noslēgtu dalībnieku / akcionāru, trasta līgumu, izmantojot savas pilnvaras uzņēmumā iecelt augstāko vadību, pielietojot radnieciskas saites u.c.

Sniegt vai nesniegt informāciju par patieso labuma guvēju?

Uzņēmumiem dažkārt tiek atteikts sākt vai turpināt sadarbību arī tad, ja ziņošanas pienākums izpildīts vai informāciju par patieso labuma guvēju var nesniegt. Ieteikums rūpīgi izvērtēt un ziņot par visiem iespējamiem kontroles aspektiem cieši saistīts ar to, ka praksē uzņēmējiem nereti rodas problēmas, ja UR ir ziņots, ka patieso labuma guvēju nav iespējams noskaidrot vai atbilstoši likumam informāciju par to var nesniegt.

Lai gan likumā atsevišķos izņēmuma gadījumos atļauts UR norādīt, ka patieso labuma guvēju atbilstoši likumā ietvertajai definīcijai nav iespējams noskaidrot vai likumā atļauts nesniegt informāciju, kredītiestādes u.c. likuma subjekti klientu identifikācijas anketās nereti nemaz nepieļauj nenorādīt patieso labuma guvēju, turklāt kā priekšnoteikumu sadarbības uzsākšanai vai turpināšanai noteic kā patiesā labuma guvēju norādīt konkrētu fizisko personu.

Lai gan saprotams, ka pakalpojumu sniedzējs, pamatojoties uz savām iekšējām procedūrām, var sadarbību atteikt, turklāt nenorādot atteikuma iemeslu, tomēr šāda rīcība ne tikai veido praksi, kas neatbilst likumam, bet var radīt situāciju, kad, piemēram, informācija, kas iesniegta kredītiestādei, neatbilst informācijai, kas reģistrēta UR. Arī tas jāņem vērā, jo šobrīd trešajam lasījumu Saeimā nodoti likuma grozījumi, kuros likuma subjektiem, tostarp kredītiestādēm, paredzēts pienākumu ziņot UR, ja UR reģistrētā informācija neatbilst tam, kas noskaidrots klienta izpētes procesā. Ja UR saņems šādu informāciju, to nosūtīs tiesībsargājošām institūcijām pārbaudes veikšanai, kā arī citus likuma subjektus brīdinās par iespējamo informācijas neatbilstību, reģistrējot brīdinājumu, ka iesniegtā informācija, iespējams, ir nepatiesa.

Īpaši netaisnīgi tas šķiet gadījumos, kad patieso labuma guvēju nav iespējams noskaidrot objektīvu iemeslu dēļ, piemēram, AS, kuru akcijas iekļautas regulētajā tirgū un atrodas nepārtrauktā publiskajā apgrozībā.

Jānorāda, ka citi likuma subjekti šādās situācijās piemēro likuma 18.panta 7.daļu, kurā noteikts, ka likuma subjekts, pamatojot un dokumentējot darbības, kas veiktas, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju, par juridiskas personas vai juridiska veidojuma patieso labuma guvēju var uzskatīt personu, kura ieņem augstākās pārvaldības institūcijā amatu šajā juridiskajā personā vai juridiskā veidojumā, ja ir izmantoti visi iespējamie noskaidrošanas līdzekļi un nav iespējams noskaidrot nevienu fizisku personu, kas atbilstu likumā noteiktajai patiesā labuma guvēja definīcijai, kā arī izslēgtas šaubas, ka juridiskai personai vai juridiskam veidojumam ir cits patiesais labuma guvējs.

Arī šajā gadījumā ir divējāda prakse, proti, no vienas puses, ir likuma subjekti, kas pieprasa pašai sabiedrībai sniegt apliecinājumu, ka tās patiesie labuma guvēji ir sabiedrības vai tās mātes sabiedrības valdes locekļi, bet, no otras puses, ir arī likuma subjekti, kuri šī punkta izpildei paši dokumentē atbilstošāko personu, kas izpilda pārvaldes funkciju.

Lieki piebilst, ka valdes locekļi, ievērojot jau tā augsto atbildību, ko uzņēmušies, pildot amata pienākumus, nelabprāt norāda sevi kā sabiedrības patieso labuma guvēju. Tomēr, ja ir situācija, kad tiešām izmantoti visi iespējamie līdzekļi un nav iespējams noskaidrot nevienu fizisko peronu – patieso labuma guvēju, svarīgākais ir norādīt, ka valdes loceklis kontroli veic kā pārvaldības institūcijas loceklis.

Kādas ir sekas par neinformēšanu?

Sekas par informācijas nesniegšanu vai nepatiesu sniegšanu var būt dažādas – paredzēta gan administratīvā atbildība par normatīvajos aktos noteikto ziņu vai dokumentu neiesniegšanu UR, gan kriminālatbildība par ziņu nesniegšanu un nepatiesu ziņu sniegšanu. Administratīvā pārkāpuma lietvedībā var tikt izteikts brīdinājums vai piemērots naudas sods no 70 līdz 700 eiro, savukārt par ziņu nesniegšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu nupat ar grozījumiem Krimināllikumā noteiktas vēl bargākas – par līdzekļu piederību un patieso labuma guvēju Krimināllikumā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz 2 gadiem, īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods.

Normatīvajos aktos gan nav konkrēti noteikts, kurai personai piemērojama atbildība, un sākotnēji varētu šķist, ka līdz ar valdes pienākumu ziņot UR par patieso labuma guvēju arī visa atbildība par informācijas nesniegšanu vai apzināti nepatiesas informācijas sniegšanu automātiski jāuzņemas valdes locekļiem. Tomēr jānorāda, ka primāri likumā noteikts pienākums pašam patiesajam labuma guvējam. Proti, fiziskajai personai, ja tai ir pamats uzskatīt, ka kļuvusi par juridiskās personas patieso labuma guvēju, par šo faktu nekavējoties jāpaziņo juridiskajai personai.

Savukārt valdei nekavējoties, bet ne vēlāk kā 14 dienu laikā no attiecīgās informācijas uzzināšanas dienas jāiesniedz UR pieteikums informācijas par patieso labuma guvēju reģistrācijai. Kā izriet no likuma, valdei ir pienākums pēc savas iniciatīvas noskaidrot un identificēt patieso labuma guvēju, ja neviens nav pieteicies kā sabiedrības patiesais labuma guvējs vai arī ir pamats apšaubīt tai iesniegtās ziņas. Tādējādi normālā situācijā valdei jābūt tikai starpniekam, kas saņemto informāciju par patieso labuma guvēju nodod reģistrācijai UR. No tā iespējams secināt, ka par informācijas sniegšanu sabiedrībai atbildīgs pats patiesais labuma guvējs, savukārt valde atbild par informācijas reģistrāciju UR.

Svarīgi norādīt, ka tad, ja valdes loceklis ar bezdarbību, neiesniedzot pieteikumu UR informācijas par patieso labuma guvēju reģistrācijai, radījis sabiedrībai zaudējumus (piemēram, sabiedrības darbība izbeigta saskaņā ar UR lēmumu), valdei papildus, iespējams, piemērojama arī civiltiesiskā atbildība saskaņā ar Komerclikuma 169.panta 2.daļu, ja vien valdes loceklis nepierāda, ka konkrētajā situācijā rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, t.i., nav pielaidis pat vieglu neuzmanību.

Ņemot vērā stingrās sankcijas par pārkāpumiem, gan pašam patiesajam labuma guvējam, gan valdei ieteicams atbilstoši dokumentēt darbības, kas veiktas saistībā ar patiesā labuma guvēja noskaidrošanu un paziņošanu, lai strīda gadījumā patiesais labuma guvējs varētu pierādīt, ka informējis sabiedrību, vai valdes loceklis varētu apliecināt, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks un izmantojis visus iespējamos līdzekļus, lai noskaidrotu patieso labuma guvēju.

Praksē tomēr novērojams, ka tikai retais patiesais labuma guvējs zina par šādu likumā noteiktu ziņošanas pienākumu un to arī pilda, tādēļ valdei pašai jāizrāda iniciatīva un jāpieprasa informācija. Valdes iniciatīva šajā jautājumā ir pat vēlama, proti, valdei ieteicams noskaidrot patiesos labuma guvējus, pieprasot apliecinājumu no tās dalībniekiem / akcionāriem. Turklāt tas jādara arī situācijās, kad no publiskajiem reģistriem iespējams noteikt fiziskās personas, kam pieder juridiskā persona, jo, kā minēts iepriekš, īpaši svarīgi identificēt tieši personu, kas, neesot tās īpašnieks, patiesi kontrolē juridisko personu. Ja valdes loceklis ziņos par patieso labuma guvēju, nepārliecinoties, vai nav citi kontroles mehānismi, arī valdes locekli var saukt pie kriminālatbildības.

Pagaidām vēl praksē nav dzirdēts, ka kādam patiesajam labuma guvējam vai valdes loceklim piemērota atbildība par ziņu nesniegšanu vai nepatiesu ziņu sniegšanu, tomēr, ņemot vērā Latvijas aktīvo iesaisti noziedzīgu līdzekļu legalizācijas un terorisma apkarošanā, šāda iespēja pastāv.

Raksta oriģinālversija pieejama šeit:

Kontakti

Igaunija

Liivalaia 45, 10145 Tallinn
Kaluri 2, 51004 Tartu

Latvija

Sporta iela 11, LV-1013, Rīga

Lietuva

Konstitucijos pr. 7,
LT-09308, Viļņa

Pierakstīties jaunumiem

This site is protected by reCAPTCHA and the Google Privacy Policy and Terms of Service apply.